Astoņdesmitie gadi, bija pirmā dekāde bez mūzikas revolūcijām, vai īstiem mūziķiem – revolucionāriem, ko tā varētu saukt par saviem. Piecdesmitie piedzīvoja modernās mūzikas pašu dzimšanu. Sešdesmitos pieskandināju Bītlmānija, psihadēlija un Bobs Dilans. Septiņdesmitie atvēra durvis Deividam Bovijam, Brūsam Springstīnam, smagajam metālam, pankam un jaunajam vilnim. Salīdzinot, astoņdesmitie bija sintētiskā popa, Maikla Džeksona un kompaktdiska desmitgade. Tas bija mūzikas rekonstrukcijas, no jauna atklāšanas periods un šie ir tā spēcīgākie albumi.
1987. gadā, strādājot, pie sava 5. studijas albuma The Joshua Tree, U2 līderi Bono un Edžs vēlējās doties atsevišķos muzikālos virzienus. Bono gribēja izpētīt rokenrola amerikāņu saknes, bet Edžs – turpināt sekot ekspresionistiskajam eksperimentālismam, kas bija apvienības iepriekšējā albuma The Unforgettable Fire pamatā. Abiem bija savas idejas, kas radošajā procesā sadūrās un dzima patiešām unikāls ieraksts, ko klausītāji augstu novērtēja, iegādājoties 12 miljonu tā kopiju. Paši mūziķi atklāj, ka nekad nav likuši lielas cerības uz to, ka The Joshua Tree varētu būt tik komerciāli veiksmīgs albums. Šis ieraksts ir apvienības gara darbs. Dziesmas kā I Still Haven’t Found What I’m Looking For, With You or Without You un Where the Streets Have No Name īru mūziķi apspēlē savas garīgās un radošās alkas. Ierakstā jūtami arī apvienības politiskie un sociālie uzskati. Dziesmā Running to Stand Still, Bono atklāti dalās ar heroīna atkarības haosu, bet Bullet the Blue Sky atspoguļo apvienības dusmas par ASV iejaukšanos Centrālamerikas valstu politikā.
Pabeidzis darbu pie sava 1984. gada albuma Purple Rain, Prinsam nebija šaubu, ka šis ir albums ir viņa daiļrades lielākais meistardarbs, viņa Siksta Kapela. Viņš nekļūdījās. Purple Rain pārdeva 14 miljonus eksemplāru un šodien ir atzīts kā viens no visu laiku veiksmīgākajiem ierakstiem. Purple Rain tika izlaists ansamblī ar filmu, kurai bija tāds pats nosaukums. Albumā bija pieci singli, divi no tiem, When Doves Cry un Let’s Go Crazy, sasniedza topa pirmo pozīciju ASV, bet Purple Rain – otro.
Sākot Thriller ierakstīšu, 23 gadus vecais Maikls Džeksons un viņa producents Kvinsijs Džonss, cerēja radīt albumu, kā komercionālie panākumi līdzinātos Džeksona iepriekšējam albumam Off The Wall, kas tika pārdots 8 miljonos eksemplāru. Līdz šodienai, ir pārdotas 63 miljonu Thriller kopiju un ir uzstādījis vairākus rekordus, starp tiem arī visvairāk saņemto Grammys godalgu. Šo panākumu centrā atrodas elegants, izklaidējošs un piemīlīgi nevainīgs 43 minūšu gars popmūzikas ieraksts, ar septiņiem top desmit singliem: Wanna Be Startin’ Somthin’, The Girl Is Mine, Thriller, Beat It, Billie Jean, Human Nature un P.Y.T.(Pretty Young Thing).
1980. gada The Clash – London Calling, iespējams, ir muzikāli ietekmīgākais astoņdesmito gadu albūms. Kliedzot un spārdoties cauri visām deviņpadsmit dubultalbuma dziesmām, jaucot kopā ska, regeju, R&B, poverpopu un panku, The Clash izgāza konvencionālās rokmūzikas cietokšņa vārtus un radīja muzikālu, politisku un emocionālu noskaņu, kurā aizritēja visa desmitgade. Albumā biežāk sastopamākās tēmas ir izolācija un izmisums. Lai arī London Calling, pārdodot tikai 5 miljonus eksemplāru, kas nav paši iespaidīgākie pārdošanas rādītāji, mūzikas kritiķi to novērtē kā vienu no radoši ietekmīgākajiem un citus māksliniekus iedvesmojošākajiem ierakstiem mūzikas vēsturē.
The post 80. gadu labākie albumi appeared first on Dubstep.lv.