Pink Floyd ir viena no, ja ne pati, labāk zināmā grupa progresīvā roka žanrā. Šī apvienība ir populāra pateicoties skaņdarbiem, kas izceļas ar garām instrumentālām pārejām, kuras papildina iedrošinoša noskaņa un, dzidrā vokālā izpildīti, izteiksmīgi dziesmu teksti. Pink Floyd daiļradi veidoja Rodžera Vatera dziesmu rakstīšanas talants un kaisle, Deivida Gilmora unikālie, tomēr vienkāršie akordi, Ričarda Raita – izpratne par kompozīciju, bundzinieka Nika Meisona enerģiskums un muzikālā iedvesma, kuru grupa smēlās no džeza mūzikas. Tomēr, iespējams, vislielākā ietekme uz leģendārās grupas skanējumu, bija tās pirmajam līderim Sidam Baretam, kuru pārējie grupas biedri, redzot, kādu iespaidu uz viņa veselību ir atstājis rokmūzikas slavenību dzīvesveids, 1968. gadā atstāja viņu istabas numuriņā, turpinot turneju bez viņa.
Sida Barreta garīgās veselības problēmas bija smagākais Pink Floyd pārbaudījums. Pateicoties savam ieguldījumam sešdesmito gadu psihodeliskās rokmūzikas žanrā, Barets tiek plaši uzskatīts par patiesu muzikālu ģēniju, bet, ar Pink Floyd sasniegtie panākumi, jaunietim izrādījās par daudz. Būdams hipiju kultūras piekopējs, Barets dalīja savu dzīvokli ar Pink Floyd faniem. Šī kopdzīve atgādināja kultu, kurā Sida dzīvokļa biedri uztvēra viņu par guru, kuram, caur LSD izraisītām halucinācijām, redzamas atbildes uz visiem jautājumiem. Lai atbildes rastos biežāk, dzīvesbiedri, pašam Sidam nenojaušot, pievienoja narkotikas viņa dzērieniem, pie katras izdevības. Rezultātā Sids atradās nepārtrauktā narkotisko vielu reibumā gadiem, līdz to atklāja pārējie grupas dalībnieki un iekārtoja Sidu atsevišķā mājā. Neilgi pēc tam, tie ar bažām noskatījās kā Sids, kuru tie pazina kā nosvērtu un siltu cilvēku, sāka uzvesties neizskaidrojami un agresīvi. Reiz grupas biedri ieradās apciemot Sidu viņa mājās un uzdūrās nepatīkamai ainai, viņš dzinās pakaļ savai draudzenei, cenšoties viņai iesist ar mandolīnu. Kā atklājās, Sids jau iepriekš bija izturējies agresīvi pret meiteni, ieslēdzot viņu istabā uz trīs dienām un barojot viņu tikai ar, caur durvju apakšu pabāztiem, cepumiem. Pēc konsultācijas ar psihiatru, kurš diagnozticēja Baretu kā neārstējamu šizofrēniķi, Pink Floyd nolēma turpināt ceļu bez viņa.
Sids Barets kļuva atkal zināms kā Rodžers Barets, kāds bija viņa dzimtais vārds, un nodevās dzīvei Kembridžā, kur viņš pavadīja vairumu savu dienu vientulībā. Mēdiju pārstāvji un Pink Floyd fani centās viņu uzmeklēt, bet Barets nesaprata kādēļ. Viņš dzīvoja ar abām kājām tagadnē un, apkārtējo apbrīnu par viņa paveikto kopā ar Pink Floyd, uzskatīja par pagalam neloģisku un nekad neizmantoja priekšrocības, kādas viņām piedāvāja atpazīstamība. Dzīvojot Kembridžā, Barets daudz gleznoja. Lai arī šo mākslas formu viņš bija atklājis vēl pirms Pink Floyd laikiem un nekad nebija no tās atteicies, tagad viņam bija vairāk laika, ko tai veltīt. Tomēr šī daiļrade nav atstājusi taustāmas pēdas. Barets vienmēr, būdams pārliecināts materiālisma pretinieks, rituāli nofotografēja savus pabeigtos darbus un tūdaļ tos sadedzināja, lai tos pasargātu no degradācijas, kādu tie varētu piedzīvot, ja kādu dienu nonāktu mākslas darbu izsoļu namos. Ar bijušā grupas biedra Deivida Gilmora palīdzību, Barets izlaida vēl divus solo albumus, kamēr Pink Floyd, īsi pēc viņa izslēgšanas no apvienības, izlaida vienu no saviem veiksmīgākajiem albumiem The Dark Side of the Moon, kurā tiem veiksmīgi izdevās atrast jaunu skanējumu.
The post Sids Barets: Trakais ģēnijs pie Pink Floyd stūres appeared first on Dubstep.lv.