Deviņdesmitajiem raksturīgais skanējums atnāca ar Smells Like Teen Spirit skrāpīgajiem ģitāras rifiem. Tā bija desmitgade, kurā hiphops uzņēma apgriezienus, lai nākamajā dekādē kļūtu par noteicēju mūzikas industrijā, kurā astoņdesmitajos ieskrējušies U2 un R.E.M. sasniedza savas radošās virsotnes ar Achtung Baby un Automatic for the People, bet Metallica, no talantīgiem pagrīdes hipsteriem, izauga par kulta grupu. Esot daudz interesantāka, bagātāka un dīvaināka mūzikas desmitgade, kā sākotnēji varētu šķist, deviņdesmitie aiz sevis atstājuši lieliskus albumus.
1992. gada U2 albums Achtung Baby minilån ir viena no visu laiku radikālākajām muzikālās personības pārvērtībām popmūzikas vēsturē. Īru katedrāliskie ģitāru bardi atvadījās no astoņdesmitajiem, iekārtojot savu ierakstu studiju pēc Aukstā kara Berlīnē, un atdevās aktuālajām tendencēm mūzikā: ironiju un industriālo mūziku. Achtung Baby, esot jūtami lēnāks par grupas iepriekšējo albumu – The Joshua Tree, ir korozīvs roks, sakausēts kopā ar trakiem smiekliem un pielavošos paranoju. Albumam raksturīgā čarkstēšana un tukšā koridora atbalss iespaidi, kalpo kā bruņas pret Bono sarakstītajiem, neatlaidīgajiem, sirsnīgajiem One un Ultra Violet (Light My Way) tekstiem.
Nosaukts par godu kādai ēstuvei Džordžijas štatā, apvienības R.E.M. 1992. gadā izlaistais Automatic for the People ir dienvidu gotiskā popa mielasts ar Beach Boys un Bītlu Abby Road garšvielām. Dziesmas Star Me Kitten dīvainība ir silta un rotaļīga, bet I’m Not in Love un Man on the Moon ir veltījums dīvainajam komiķim un performances māksliniekam, nelaiķim Endijam Kaufmanam. Altrokam sasniedzot tā augstāko punktu, agrākā pagrīdes apvienība R.E.M. parādīja, ka prot izpildīt arī smagāku skanējumu, ierakstot vienu no smalkākajiem amerikāņu popa albumiem desmitgadē.
Grandžmūzikas ikonu Nirvana ierakstītais Nevermind, ir deviņdesmito gadu pats ietekmīgākais un raksturīgākais albums. Ar šo ierakstu vien pietiek, lai pierādītu, ka arī šajā desmitgadē mūzikā notika kaut kas unikāls un oriģināls, kas atstāja mūzikas industrijā neizdzēšamas pēdas. Katrs Kurta Kobeina pierakstītais vārds un nots, klausoties tagad, atgādina par viņa skumjo un muļķīgo nāvi. Deviņdesmitajos bija tūkstoš grandža grupu, kas, reizēm pat puslīdz veiksmīgi, atdarināja Kurta dvēseles sāpes, bet neviena no tām neturēja līdzi muzikāli. Nevermind, kapitalizējoties uz paaudzes atsvešinātības sajūtu, atnesa desmitgades visvairāk līdzi dziedātās roka himnas.
Ar Dr. Dre albūma Chronic iznākšanu, sakustējās zeme zem hip hop mākslinieku kājām. Šis ieraksts uzcēla repa mūziku augstākajās meinstrīma virsotnēs, paverot ceļu žanra zelta laikmetam. Skanējumu ietekmēja Džordža Klintona fanks, vizuālais tēls ir iespaidojies no Holivudas grāvēja The Godfather (lån uden renter), un to visu kopā savilcis kalsns puisis no Longbīčas, Kalifornijā, kas stāsta spilgtus getto stāstus neapgrūtinātā un stilīgā manierē, kas pievilka klausītājus no abiem ASV krastiem.
Iznākot Metallica albūmam ar tādu pašu nosaukumu, cietākie metālgalvas bija vīlušies: žanra talantīgākā pagrīdes apvienība, tā vietā, lai atkal sagrupētu mežonīgus ģitāru rifus ar agresīvām bungām un traku vokālu 10 minūšu garos skaņdarbos, bija pacentušies ierakstīt formātam atbilstošas dziesmas. Tomēr tempa palēlināšana tika kompensēta ar gaļīgākiem ģitāru rifiem un dzidrāku vokālo izpildījumu. Metallica bija atraduši struktūru, pie kuras stiprināt savu daiļradi, paliekot uzticīgi savām trašmetāla saknēm un radot desmitgades spēcīgāko metāla ierakstu.
The post 90. gadu labākie albumi appeared first on Dubstep.lv.